Oktobra TREŠĀ Nedēļa
/lapa46

Pirmā vēstule no Peru džungļiem.

/

No sākuma man liek kāpt lejā uz upi. Paņemt vienu spaini ar ūdeni un otru ar upes oļiem. Tad vēlreiz un vēl. Un es kāpju un kāpju, un kāpju, paslīdu, iegāžos upē, bet mālainiem sāniem ceļos atkal.

Ieplakas vidū vīri ir izcirtuši palmas un citus krūmus un koķeļus. Noplacinātas zemes centrā, kam apkārt rūpīgi salikti paprāvi upes akmeņi, izrakta bedre. Tā ir mātes zemes sirds. Šamanis man rokā iespiež kristālu, tas esot jāliek kā ziedojums Viņai, Pachamama, Lielajai Mātei, Mātei Zemei. Es saminstinos, jo man rokās ir mana mazā puikas smilšu cepums, bet šamanis priecīgi māj ar galvu, ka cepums arī ir ļoti, ļoti labs pienesums, regalo. Tā nu tur, bedrītē džungļu vidū iegulst kristāls un aizgrauzts cepums.

Šamanis iepūš dzīvības elpu tieši melnzemē un man jāaizrok bedrīte ciet. Tieši man, jo tas jādara sievieties rokām, ar sievietes enerģiju, pa virsu veidojot mālainu kaudzi, kas ar rokām jāizlīdzina un apkārt kārtu kārtās jāiedēsta akmentiņi.

Tā ir dzemde, es ar rokām placinu un gludinu melnu, sulīgu dzemdi. Jūtu, kā zeme lien, sulo gar maniem pirkstiem. Jūtu, kā aizraujos, aizraujos. Vēlāk, pirms iešanas ceremonijas teltī tamascal, te noliks savus gredzenus un talismanus. Tieši uz manis veidotās dzemdes, tieši uz melnzemes dzemdes.

Tālāk mēs visi puspliki dodamies pa vienam iekšā teltī, ko vīri iepriekšējā dienā saslējuši no ellīgi lokana koka. Pirms ieiešanas katrs nometas ceļos un lūdz atļauju ieiet atpakaļ, ieiet savā sākumā, savā sākuma punktā – mātes dzemdē. Ir skaisti redzēt puskailus vietējos un citzemju vīrus un sievas, kas ikdienā smejas kā dulli un runā par politiku un neko, pēkšņi tik ļoti pārvēršamies. Ir skaisti redzēt mana vīra sejas izteiksmi citādā priekšā. Un to, kā balts, pliks divgadnieks seko šamanim un noliecas uz celīšiem, lai savā valodiņā palūgtu iespēju ieiet svētvietā.

Iekšā ir dūmaka, smaržo eļļas un tvaiko karstie akmeņi. Sasietajiem, liektajiem kokiem pārklāts sārts audums. Esot tur iekšā, uz ceļiem dubļos, svīstot un elpojot. Paskatoties uz augšu, caur mitrumu un dūmiem, var redzēt vietas, kur sasieti koki – izskatās pēc debesjuma, pēc Visuma ar zvaigznēm, galaktikām. Tikko, kā to nodomāju, šamanis saka – no šejienes mēs visi esam nākuši, vienlaikus no miesas, asinīm, ūdens, kas skalojas mātes vēderā. Un tajā pašā laikā, vienlaicīgi no lielākas, nepatverami lielas Visuma dzemdes, kas ir bijusi vienmēr un būs vienmēr.

No sākuma pirts karstumā un mitrumā mēs izsakām savu vajadzību, nepieciešamību, vēlmi, kāpēc esam šeit. Tad mēs dziedam, aizlūdzot par saviem un citu brāļu un māsu vecākiem, par senčiem un visbeidzot par savu lielāko ienaidnieku – par sevi. Rīb bungas, klāt nāk vēl un vēl karstie akmeņi. Ah, uh.

Šamanis, kurš vada šo uguns ceremoniju, ļoti spēcīgs vīrs, kurš liekas izkāpis no seno maiju zīmējumiem, ar vislielāko maigumu vismazākajam no mums – mazam puisītim ar pliku krāniņu, kurš ir dubļos nomīcījies melnum melns – pasniedz ūdentiņu un pasakās par klātbūtni.

Mēs esam atgriezušies pie sava sākuma un izteikuši savas vēlēšanās. Mēs esam atgriezušies pie sava sākuma, atkal ieejot dzemdē un iznākot no tās. Vienlaikus ļoti īstā, fiziskā telpā, kurā jūtami sviedri un elpa, kurā tek ūdeņi un pukst sirdis. Un tajā pašā mirklī milzīgā, neaptveramā, spēkpilnā Visumā.

Šamaņa mamma, kura tajā laikā virtuvē visiem dzemdē gājējiem sacepusi banānus un sagiezusi papaiju, smejoties stāsta, ka šis esot bijis ļoti īpašs tamascal. Pavisam īsts, viņa jau nu kā māte zinot. Jo vienā malā visu laiku kaut kas esot kustējies un spārdījies – nu, gluži kā mammas vēderā.

Tur, tajā telts stūrī ložņāja, rāpoja, klēpī līda mans mazais Lūkass. Dievs dod viņam neaizmirst šo. Šo vienkāršību, dziļumu un tuvumu sev, dabai, citiem.

Tik vienkārša ir atgriešanās dzemdē – vārdā, ko ticiet man, par, ja ne rupju, tad vismaz neērtu un anatomisku biedējošu uzskata liela daļa rietumu pasaules.

Cik spējīgi mēs esam augt un plaukt, ja nespējam ar mīlestību un brīnumu izrunāt to, no kurienes esam nākuši – dzemdi.

Par to es domāju šeit, pirmajās dienās džungļos.

Viss, ir tumšs un te nav elektrības. Ārā kā dulli dzied džungļi, cauri kalnu mākoņiem pavīd mēness un zvaigznes.

Buenas noches.

Turpmāk es zināšu, kāpēc mani tā valdzina zvaigžņotas debesis – tā ir tūlītēja sajūta, ka tev ir iespēja atgriezties sākumā. Pie sevis sākumā. Droši vien tāpēc ir ticējums, ka zvaigznei krītot, jāievēlas vēlēšanās. Droši vien tāpēc.

Buenas noches.

Buenas noches.



Comments