Novembra TREŠĀ Nedēļa
/lapa83

Tā izlaužas uz āru lielā bezgaumībā, kas satur dievišķu un velnišķu patiesību, un tomēr ir tik nepiedienīgi salda kā tāds plūstošs, pārplīsis kvasa bundulis, kā saldu vēmekļu upe, kā nesavākti iekšējie sekrēti, kas tek gar malām un tu īsti nesaproti, vai viss dabīgais patiešām ir skaists. Tajā ir vienlaikus sajaukusies apgaismība un kaut kas, pret ko tu nevari iebilst, ar vispārinājumiem, izkliedzieniem, pārlieku emocionāliem izteikumiem, meliem, nepārbaudītiem, interpretētiem faktiem un puspatiesībām, kam teicējs pats svēti tic. Tajā ir kaut kas sektantisks, histērisks, uz āru tā veido taureņus, cakas, mandalas un sprauž matos rozes un citus priekšmetus, bet šķiet, ka ikviens no tiem taureņiem vai ziediem ir gatavs vienā mirklī atiezt zobus, ja vien tu mēģināsi kādā veidā kādu no izteikumiem attīstīt, vai dies’pas’ apstrīdēt. Un nākamajā brīdī pēc bļaušanas tas krīt letarģiskā miegā, kur piepeši viss iepriekš kliegtais ir mīts. Tam nepiemīt līdzsvars un tam nepiemīt attīstība un tieši tāpēc ir tik grūti pastāvēt esošajā loģiskajā pasaules uztverē. Tas kviec un spiedz un plīvo pēkšņos uzplūdos, sākot kratīties austrumu deju ritmos, lutinot sevi ar vanniņām un suliņām, bet līdz serdei tā arī netiek.

Un tajā brīdī, kad tas notiek, kad šīs alkas izkliegt iekšā esošo, briestošo kļūst neapstādināmas, kad tas šķiļas, neviens kliedzējam nepadod roku un nepaskaidro – ar tevi viss kārtībā, tu esi ieraudzījis ko vairāk, tu esi sataustījis ko maigu, baisu un īpašu sevī. Bet tagad ir laiks doties tālāk. Ir izdevīgi to tādu atstāt, kviecošu un sprāgstošu rozā un debeszilos varavīkšņu pinumos. Ir izdevīgi tam ļaut nosprāgt, jo tas patiešām nes dievišķu patiesību, tas patiešām varētu būt glābiņš šai atskaldītajai logos pasaulei. Ja vien aiz tā raktu dziļāk.

To sauc par sievišķību un man no šī vārda gribas vemt, jo ar to tiek apsegti un iebalzamēti daudz svarīgāki procesi. Tas slēpjas aiz saukļiem “atļaujies būt pati!” un “māsas sakļausimies mīlas okeānā!”, rūpes un uzmanību pret sevi pasludinot par veidu, kā kļūt “īstais sievietei”.

Ja tu neesi par sevi gadu gadiem rūpējies, ja neesi, neskatoties ne uz ko, sev atlicinājis laiku, ja neesi pret sevi bijis sevi mīlošs un ļaujošs būt pa īstam, tam nav nekādas saistības ar sievišķību vai vīrišķību, ar būšanu sievietei vai vīrietim. Ja vien tas nav karš vai cits ārprāts, kas tevi no sevis ir nogriezis, tā ir cilvēcīga atbildība.

Un kurš ellēs ir izdomājis apzīmējumu sievišķīga sieviete? Tas ir tas pats, kas spalvainas spalvas vai mežains mežs. Un tādas tās šobrīd tiek producētas – nevis sievietes, kuras sastop savu patieso, savas iekšas, savu spēku, bet gan apkārt valdošās sistēmas, uzskatu, stereotipu atspaidītas būtnes, kuru piejaucēšanai un mutes aizvēršanai tiek radīta ilūzija par sievišķību. Kā kaut ko piekabināmu, kā poti mīkstumā, kas atsaldē no tālākiem meklējumiem, sevis dziļākas izzināšanas. Tas pats būris, tikai mūsdienīgāks un melo ar citiem vārdiem.

Sievišķība – tāpēc man no šī vārda gribas vemt.

Pirmkārt, sieviete ir garīga būtne, kuras uzdevums šajā pasaulē ir risināt sevi, savu stāstu – cauri attiecībām, cauri saviem talantiem, cauri iekšējiem impulsiem, spēkiem, kaislībām, skumjām, bailēm. Un te nu viņa ne ar ko neatšķiras no vīrieša, tikai spēka proporcija un dziļums, frekvence tai dota cita. Cilvēks, sasodīts, sieviete pirmkārt ir cilvēks, lai cik absurdi to šķistu atgādināt. Un cilvēks šī vārda visskaistākajā nozīmē ir tas, kurš uzņemas atbildību par visu un visiem procesiem, kas viņā notiek – par labo un maigo, un atbaidošo, un dodošo, un piesmieto, un sāpīgo, un dēmonisko un dievišķo.

Bet es sev apkārt lielākoties redzu sievietes, kuras ir uzķērušās uz sievišķības āķa un laiza to reizi mēnesī nozagtā saldajā ēdienā, pārējajā laikā ļaujoties bezsamaņas un bezapziņas stāvoklim.

Tāpēc man no šī vārda gribas vemt. Un kliegt.

Sieviete. Kā gan tu vari patiesi pazīt sevi, ja izvairies uzlūkot sevi pilnībā, ja spied vienu nāsi ciet, jo tavā dvēselē smako neatrisināti jautājumi? Jā, tu esi sievišķīga un apdullinies ar noraušanos no ķēdes un veldzēšanos bābu pļāpās par to, kā labāk atsūkāt. Tu vari mācīties sevi mīlēt un mīlēt, lai vai kas, bet tam jāiet kopsolī ar nopietnu darbu, darbu ar sevi, sevī. Citādi tā ir pašapmierināta, infantila, bailīga mīla. Redzēt, ka otram ir izaugsmes iespējas, ka otram ir talants, un nepasniegt roku, lai palīdzētu tam uzplaukt, ir noziegums. Redzēt, ka tevī ir resursi, ka tevī ir spēks, bet baiļu vai slinkuma dēļ nepasniegt roku sev, paliekot rozā sievišķības paradīzē, ir vēl skaudrāks un pretīgāks pāridarījums.

Ja tu praktizē sievišķību tāpēc, ka jūties nemīlēta un nesamīļota un beidzot esi gatava no šīs nelaimības un tukšuma kastes izlīst ārā, tad sāc beidzot ar īstenu sevis mīļošanu. Īsta mīlestība ir tad, kad ar līdzcietību pieņem gan skaisto, gan neglīto, gan kaunu, gan nesavācamo. Kā būtu, ja tu sievišķības plākstera vietā sāktu patiesu sevis mīlēšanu, kas sāktin sākas ar aukstasinīgu iepazīšanos ar sevi?

Ieraugi sevi – sievieti.

To, kas ir kas neticams, kas ir Visums, vēl vairāk – Visuma melnā matērija, klēpis, tumsa, kurā viss briest, pampst, mirst, rodas un atkal sprāgst. Sievieti, kurā vienlīdz spēcīga ir radītāja un iznīcinātāja, kura ir baisa un maiga reizē. Mūs māca atvērties gaišajam, maigajam, mīlošajam, bet pasaulē ir vajadzīgs arī līdzsvars un mugurkauls, ir jāspēj teikt “nē”, ir jāspēj sargāt sava teritorija, ir jāpieņem sava un citu nāve ar skaidru acu skatu. Ir jāspēj apvienot mīloša sirds ar viedu sirdi, ir jāspēj sevī ieraudzīt un iepazīt baisais, jo tas ir vienīgais veids, kā mēs to atpazīsim citos un spēsim cirst kroplīgas, iluzoras darbības, nodomus. Tās bailes, kas tevī mīt, tie zirnekļi un tinumi – tie ir jāatpazīst un jāiepazīst, citādi tie tin mudžekļos gan tevi pašu, gan tos, kuri grib tev tuvoties.

Sieviete nav tas, ko viņai “uzpļečķā” uz galvas, uz ķermeņa. Sieviete nav rāmis un desmitgades iedoma par skaistuma kanonu. Sieviete nav vilcēja, cietēja. Sieviete nav vīrieša kaprīžu un stulbuma piepildītāja (vai pati sava stulbuma, jo stulbai šķietami ir vieglāk). Sieviete ir pelnījusi būt neatkarīga, laimīga, atpūtusies, mīlēta, saudzēta. Tas nu tā kā pamazām sāk kļūt skaidrs.

Bet sieviete ir daudz kas vairāk par to, ko viņa ir vai nav pelnījusi, par ko viņa izliekas vai neizliekas, ko citi par un ap viņu vij, būvē, kādos rāmjos liek iekšā vai ņem ārā. Daudz vairāk par to, ko esam nule sākuši aptvert un atļaut.

Sieviete ir Visums. Viņā dzīvo spēks, skaudras sāpēs, biedējoša varēšana, mauka, svētā, mamma, zīdītāja, mīlētāja, domātāja, raudātāja, puķu stādītāja, viedā, klusā, talantīgā, bērnišķīgā, dēmoniskā.

Un viņas uzdevums šeit ir gluži cilvēcisks – izpētīt un iepazīt sevi no galvas līdz kājām, turēt stāju, turēt godu un atbildību, reibt, domāt, nest sevi telpā, īstenot talantus, cirst, kad jācērt, aijāt, kad jāaijā. Viņas uzdevums ir nebīties no sava spēka un melnuma, bet iepazīt to un sākt palīdzēt pasaulei ar savām zināšanām un pieredzēm – gan bezgalīgi mīlot, līdzi jūtot, gan skaudri cērtot un plosot.

Ejiet bekās ar savām mandalām, brošu meistarklasēm un atļaujām “būt sev pašai”, “velīt laiku sev”, ” būt vājai”. Ja tam apakšā nav cieņas un bijības pret sievietes absolūti nūminozo dabu, ja tas neveicina sievietē alkas iet sevi izzināt no jauna un jauna. Tad tas viss ir tikai gluma sievišķība, zem kuras aprakta un smok pati sieviete. Un nespēj atrast savu vīrieti, jo meklē viņā “uzpļečkātu” vīrišķību.

Met nost.

Tev tik daudz kas vēl jāizdara.

 



Comments