Marta Ceturtā Nedēļa
/lapa88

Uz galda deg svece un saritinājusies guļ čūska. Viedā vecene klusē, tad apsēdina pie galda un no grāpja pabaro mani ar putru. Kad esmu paēdusi, viņa saka – ir laiks. Man mazliet salst un es jutos sveša. Vienlaicīgi esmu mājās, tur, kur visu pazīstu, kur viss ir zināms no aizlaiku laikiem.

Plānvidū nolikta liela skārda bļoda. Man ir jāizģērbjas kailai, es drebu no tumsas, no apkvēpušajiem alas griestiem, no tā, kā raustās sveces liesma. Ar acu kaktiņu redzu, ka lielas koka gultas galā, kam pāri pārmesta rakstaina mūžveca seģene, izklāta kleita. Man šķiet, ka tā ir domāta man, tomēr neesmu īsti droša. Pēc brīža jūtu pakausī Viedās skatu, kas man liek nākt istabas viducī.

Viedā man liek aptupties lielajā bļodā un sāk mani apmazgāt. Ar savu raupjo, teju zvīņaino veco roku viņa apslaka manas kājas, manas ciskas, manu vēderu. Klusi ar mājienu viņa liek man pavērst kājas plašāk, satver uz galda guļošo čūsku un pietuvina manai vagīnai. Čūska ielien manī, lien cauri, cauri, līdz izlien ārā galvvidū un atkal saritinās uz kokā grebtā virtuves galda. Tad viedā ieliek manī savus pirkstus, divus puslīkus pirkstus, kas izskatās pēc koku saknēm, un murmina dziedinošus vārdus, zilbes. Man cauri sāk plūst visas pasaules sieviešu stāsti, es izdzīvoju, kā viņas apaugļo, kā izvaro, kā viņas dzemdē, kā rada, kā mirst, kā dzimst, kā no viņu krūtīm plūst piens un makstī uzzibsnī slapjums.

Viedā saslapina manus krūšgalus un kā tīrīdama ar raupju mēli laiza. Es jūtu absolūtu uzbudinājumu, bērnu barošanu, to, kā krūtsgalus berzē un sūc vīri, mīļākie, mazuļi, pašas sievietes. Tad viņa pastumj manas krūtis un sāk berzēt ar lupatu tieši vidū, centrā – es paskatos uz leju un redzu, ka viņa krūšvidū, sirds vietā, spodrina spoguli. Pabeigusi Viedā man galvā uzliek zīļu vainadziņu, pietuvojas gultai un paņem zelta kleitu, ko uzvelk uz kailas miesas. Kleita smagi novijas līdz pat zemei un es piepeši ieraugu, ka krūtis paliek atsegtas. Uz tām klusi, sanoši uzlien un uzguļas čuska.

Ar roku aizklājot man acis, viedā ieziež manas lūpas ar ozola mizu un ķērpju novārījumu. Visu šo laiku Viedā nav bildusi ne vārda manā virzienā, tikai murminājusi kādus senus, nepazīstamus vārdus. Es paceļu acis un lūdzu, lai man pasaka čūskas vārdu, ka šeit esmu nākusi uzzināt, kā viņu sauc. Viedā nesaka ne vārda, vien man acu priekšā nozibsnī bilde, kurā mana čuska no krūtīm noslīd un izlien caur manas vecmāmiņas kapu, apvijas ap tur gumstošo pīlādzi un atvijas atpakaļ uz manis, manī. Saprotu, ka tā ir asinsbalss, pēctecība, ka mana vecmāmiņa ir bijusi tas pats, par ko tagad topu es.

Jūtu, kā Viedā mani slidina ārā pa durvīm. Es pagriežos un mulsi čukstu – kā es tev atlīdzināšu, kā es pateikšu paldies. Viņa pirmo reizi atver muti un stingri, pat riebīgi dusmīgi saka – ej, dari. Viss, ko tu darīsi, būs pateicība.

Ej dari.

Tie vārdi aizvien vēl džinkst man ausīs, kaut es sen jau esmu nomodā, pamodusies no nakts sapņa.

Es zinu, kas ir tā Viedā un tu arī viņu pazīsti. Sauc viņu par Māti Zemi, par Babu Jagu, par Pirmo, par Raganu. Varbūt tev šķiet, ka nav piedienīgi stāstīt to, ko viņa dara, varbūt nav lāga minēt lietas īstajos vārdos, nav mierpilni stāstīt par čūskām, ko veca vecene, ragana, laiž tev starpenē, laiž tev cauri.

Bet viņa tur ir, tavos dziļumos, viedā meža vecene, kura pazīst tos, kuriem patiešām vajag atbalstu, kuri ir gatavi cīnīties, celties. Viņa pazīst tos, kuri neņaud un sevi nežēlo atkal un atkal, bet patiešām grib tik galā. Pasēdi ar viņu, palasi par viņu pasakas, sadzirdi mītus. Pameklē viņai līdzīgās, tumšās dievietes – Kali, Hekati. Ja nāksi ar patiesu nodomu, patiesu vēlmi dziedināties un bez runas pieņemsi viņas noteikumus, ja ļausi viņai sevi apcirst, izravēt, noindēt, sadedzināt nevajadzīgo. Ja iedrošināsies nokāpt tur sevī, kur visvairāk sāp, kur ir pretīgi, kur smird, kur negribas. Ja spēsi tur ieraudzīt spēku, kas pārvērš tavu vājumu dižumā. Ja ļausi sevi izraustīt, iztīrīt, noberzt.

Tad tev ir iespēja.

Tapt dziedinātai un iet tālāk.

Pasēdi ar viņu pirms miega, varbūt viņa atnāks tev sapnī. Pasēdi ar viņu, kad nāk raudiens, pasēdi ar viņu, kad plosa dusmas. Atzīsti, ka viņa ir. To, kāda viņa ir. Un, ka viņa ir arī tev, priekš tevis, tavam spēkam. Kad ir reāli, reāli sūdīgi.



Comments