Decembra PIRMĀ Nedēļa
/lapa101

Stāsts par to, kāpēc tieši tagad un tā mazliet jokaini iemirdzas

THE BIG BOOK of INTIMACY

|

ČŪSKAS VĀRDS
|
Uz galda deg svece un saritinājusies guļ čūska. Viedā klusē, tad apsēdina pie galda un no grāpja pabaro mani ar putru. Kad esmu paēdusi, viņa saka – ir laiks. Man mazliet salst un es jūtos sveša. Vienlaicīgi esmu mājās, tur, kur visu pazīstu, kur viss ir zināms no aizlaiku laikiem.

Plānvidū nolikta liela skārda bļoda. Man jāizģērbjas kailai, es drebu no tumsas, no apkvēpušajiem alas griestiem, no tā, kā raustās sveces liesma. Ar acu kaktiņu redzu, ka lielas koka gultas galā, kam pāri pārmesta rakstaina mūžveca seģene, izklāta kleita. Man šķiet, ka tā domāta man, tomēr neesmu īsti droša, neesmu īsti droša. Pēc brīža jūtu pakausī Viedās skatu, kas man liek nākt istabas viducī.

Viedā man vēl aptupties lielajā bļodā un sāk mani apmazgāt. Ar savu raupjo, teju zvīņaino, veco roku viņa apslaka manas kājas, manas ciskas, manu vēderu. Ar klusu mājienu viņa liek man pavērst kājas plašāk, satver uz galda guļošo čūsku un pietuvina manai vagīnai. Čūska ielien manī, lien cauri, cauri, līdz izlien ārā galvvidū un atkal saritinās uz kokā grebtā virtuves galda. Tad viedā ieliek manī savus pirkstus, divus puslīkus pirkstus, kas izskatās pēc koku saknēm, un murmina dziedinošus vārdus, zilbes. Man cauri sāk plūst visas pasaules sieviešu stāsti, es izdzīvoju, kā viņas apaugļo, kā izvaro, kā viņas dzemdē, kā rada, kā mirst, kā dzimst, kā no viņu krūtīm plūst piens un makstī uzzibsnī slapjums.

Viedā saslapina manus krūšgalus un kā tīrīdama laiza. Es jūtu absolūtu uzbudinājumu, bērnu barošanu, to, kā krūšgalus berzē un sūc vīri, mīļākie, mazuļi, pašas sievietes. Tad viņa pastumj manas krūtis un sāk berzēt ar lupatu tieši vidū, centrā – es paskatos lejup un redzu, kā krūšvidū, sirds vietā viņa spodrina spoguli, manā miesā izgrebtu spoguli. Pabeigusi Viedā man galvā uzliek zīļu vainadziņu, pietuvojas gultai un paņem sidraba kleitu, ko uzvelk uz kailas miesas. Kleita smagi novijas līdz pat zemei, un es piepeši ieraugu, ka krūtis paliek atsegtas. Uz tām klusi, sanoši uzlien un uzguļas čūska.

Ar roku aizklājot man acis, viedā ieziež manas lūpas ar ozola mizu un ķērpju novārījumu. Visu šo laiku Viedā nav bildusi manā virzienā ne zilbi, tikai murminājusi kādus senus, nepazīstamus vārdus pati sev, sevī. Es paceļu acis un lūdzu, lai man pasaka čūskas vārdu, ka šeit esmu nākusi uzzināt, kā viņu sauc. Viedā nesaka ne neko, vien man acu priekšā nozibsnī bilde – mana čūska no krūtīm noslīd un izlien caur manas vecmāmiņas kapu, apvijas ap tur gumstošo pīlādzi un atvijas atpakaļ uz manis, manī. Saprotu, ka tā ir asinsbalss, pēctecība, ka mana vecmāmiņa ir bijusi tas pats, par ko tagad topu es.

Jūtu, kā Viedā mani slidina ārā pa durvīm. Es pagriežos un mulsi čukstu – kā es tev atlīdzināšu, kā es pateikšu paldies. Viņa pirmo reizi atver muti un stingri saka – ej, dari.

Ej dari.

Izeju ārā un nokalnē redzu lielu ugunskuru. Brienu ar švīkstošo kleitu lejā pa kalna taku, kur ugunskura priekšā mani gaida skaisti grebts koka tronis. Visapkārt ugunskuram sapulcējušies pārmilzu cilvēki, kas klusi dūkdami mani sagaida ar noliektām galvām. Es apsēžos tornī un sanošā zalktene noguļas manā priekšā. Izslejos un stingri prasu – čūska, čūska, saki, kā tevi sauc.

Čūska paveras man acīs un skaidri, šķindoši saka – . . . . . . . . . . . . .

Un tagad klusē. Manu vārdu nevienam nesaki. Es esmu tava.

Pamostos savā gultā, starp pelēkiem palagiem, ārā grabinās lietus. Es nesaprotu, kur bija īstāk – te vai tur.

Ar katru šūnu, zarnu izliekumu, siekalu pilīti, dvēseles stīgu zinu tikai vienu – man ir jāceļas un jādara, maniem pirkstiem ir jāiztausta ikkatrs Visuma auduma gabaliņš, jāiesūc noskaņa, žvadzoņa, plūsma no citām zemēm, caur savām asinīm tas viss jāizkarsē, jāizvējo un tad jāizpūš tas, kas dzirdēts un redzēts, viss, kas acīmredzams un viss, kas apslēpts.

< <

Es esmu redzošā un šis ir stāsts par dzīvības enerģiju, par uzbudinājumu un dzimšanu, par mīlēšanos un atdošanos, par nāvi, nāvi, dzimšanu.

Es esmu redzošā un šī būs tā lielā, MIRDZOŠI MELNĀ GRĀMATA, kurā apkopoti visi pasaules stāsti par ķermeni, tā sulām, par garu, tā blāzmojumu, par mīlēšanos starp sievām un vīriem, kokiem un zvaigžņu velvi, dziļumā un seklumā, par visu, kas bijis un kas reiz būs.

Šī ir LIELĀ DZIĻUMA GRĀMATA *

Kurai nebūs ne sākuma, ne beigu, ne garuma, ne platuma, bet būs spīguļojošs, dvesmojošs, elpojošs kodols – mirdzoša tumsa, no kā dzimst viss jaunais.

 

* aptuveni tā es tulkotu to, kas angļu valodā vibrē kā THE BIG BOOK of INTIMACY.



Comments