Jūnija Piektā Nedēļa
/lapa29

Viņi ir labākie draugi, mīl viens otru, rūpējas.

Un tomēr nemīlējas.

Viņi dzīvo kopā jau daudzus gadus, ir izskatīgi, skaisti un brīnišķīgi.

Ne neveselīgi, ne aizvērtām sirdīm un tomēr ne tuvi.

Jūs būtu pārsteigti, cik daudz šādu cilvēku ir mums apkārt, Rīgā, Ņujorkā, Kioto un Liepājā. Es biju pārsteigta.

Arī pašpietiekami cilvēki, kuri dzīvo vieni – daudz ir tādu, kuri ne tikai nevēlas seksu, bet negrib, nedeg izmīlēt arī sevi. Kuriem nav saskarsmes ar seksuālo enerģiju nekādā personīgas pieredzes formatā.

Līdztekus versijām par nogurumu, stresu, atsvešinātību ir vēl viena. Tā ir ideja par to, ka mūsdienās visapkārt ir pārāk, pārāk, pārāk daudz uzskatāma, burtiska seksa. Bildēs, filmās, veikalu skatlogos, koncertos, uz žurnālu vākiem, alus reklāmās, mākslā, sarunās, jokos, pieturās un automašīnu katalogos.

Sekss ir kļuvis par ārēju kairinātāju, kas mūs nemitīgi uzbudina, spaida tieši virsū mūsu klitoriem un krūšu galiem. Kā laboratorijas žurkām, kuras kairina līdz nāvei, līdz tās nosprāgst no orgasma. Līdz mēs esam nospaidīti un pa galam, līdz mēs no pārsātinājuma vairāk nejūtam neko.

Esam paši to negribot, nezinot paņemti priekšā uz katra stūra, galda, reklāmas staba, neatstājot vietu mūsu iekšējām bildēm, vīzijām, dziļām sajūtām. Erotikai un uzbudinājumam, kas mutuļotu no iekšpuses, no apziņas un brīvas gribas. Mēs esam pārmīlēti un izvaroti. Un mums vairs negribas, mums vairs nestāv. Noslēpums ir izvarots, viss ir izvilkts uz āru, neatstājot iespēju patiešām pašam sevī sajust, izelpot intimitātes, dzīvības viļņus.

Mēs dzīvojam pretīgā dubultmorālē, kur no vienas puses atklātība un patiesums tiek cenzēts, taču no otras puses melīgs aicinājums uz nemitīgu erotisku darbību no sirds atļauts.

Ierakstiet, piemēram, kādā populārā bilžu vai video meklētājā – sekss, seksualitāte. Jums atradīs apaļu nulli. Ierakstiet – mode un jums izmetīs tūkstošiem video, kuros it visi un viss laiza, lien, krata, tricina un kairina.

Lūk, kāpēc es saku, ka mūs drāž bez piekrišanas. Un mēs paši vairs nesaprotam, kāpēc netiekam līdz īstai savienībai, līdz tuvībai ar otru, savējo.

Iespējams, mēs tādi apzinoši, dziļi, savu radošo spēku ieguvuši, esam pagalam šai paterētāju sabiedrībai neizdevīgi? Iespējams, ka kā pārkairinātas, apdullušas žurkas mēs deram labāk un mums var ieskapēt visu pēc kārtas? Iespējams tāpēc mums tik ļoti visiem ir nepieciešamas google sasodītās brilles? Lai atkal kairinātu, kairinātu, kairinātu un atņemtu patieso spēku?

Es vairāk negribu tapt šādi drāzta. Gribu pa īstam, dziļi, pa savam un sevī.



Comments