Jūnija OTRĀ Nedēļa
/lapa72

MĪLĒTIES

/

Tik ļoti noriebušās sarunas par sievišķību un to, kas ir sieviete.

Tik ļoti.

Ja pirms tam mēs par to runājām pārāk reti, tad tagad šim svētajam, dziļajam tematam ir piesūkušies visi pliekanie tendenču atgremotāji un tie, kuri pumpē naudu un enerģiju, kā arī nojauc pēdas, izbārstot tik daudz informācijas, ka mēs vairāk nesaprotam, kas ir īsts un kas viltots. Līdz beigu beigās nogurstam un nedarām ar šo visu vairāk neko. Vai saraujamies noriebumā, ik reizi izdzirdot koda vārdus – sievišķība, sievietes spēks, īsta sieviete. Cik spīgans veids, kā pārkairināt, lai zustu vēlme izzināt.

Parunāsim labāk par to, kas ir būtne, neatkarīgi no tā, kāds ir tās ārējais apvalks, ķermenis, avatārs, sauciet to, kā vēlaties. Tā būtne, kurā dzīvo abi spēki – mērķtiecīgais, fragmentārais, raicionālais, spīdošais, uzvaru un gala mērķi alkstošais vīrišķais. Un iekļaujošais, tumšais, sargājošais, dzīvinošais un nāvējošais sievišķais. Vīrišķais, kas ir taisna, skaidra līnija un brīvības alkas. Un sievišķais, kas ir intuitīva, audzējoša, plūstoša, bezlaika līkne. Šie abi dzīvo ikvienā ķermenī, ikvienā būtnē nepārtrauktā plūdumā un mainīgumā.

Un visskaistāk ir tos abus vērot, mīlējoties. To izpausme, skūpstoties, pieskaroties, paņemot vai pieņemot, ļoti skaidri parāda, cik patiesībā sievišķīgs vai vīrišķīgs tu esi – un ne šo vārdu stereotipiskajā nozīmē, bet gan tajā, kāds spēks tevī dominē. Iespējams, pie tējas tases tu esi maiga, mierpilna, sapņaina sieviete. Bet mīlējoties tu kļūsti par vīrišķīgu gaismas staru, par to, kura grib paņemt un izdrāzt un beigt, kura iekrīt spīdošā mutulī, kas virzās un virzās uz mērķi, uz orgasmu. Vai iespējams, tu esi spēcīgs, racionāls, mērķtiecīgs, ass vīrietis, taču mīlējoties tu kļūsti par ūdeni un par šalkojumu, kas plūst un bauda un nedomā par galu un malu. Visticamākais, tu visu laiku mainies, taču tā stīga, tas, kāda esība tevī mīlējoties kļūst dzīva – tas parāda, kāds patiesībā esi, kur ir tavs spēks.

Pavēro sevi un pavēro otru. Pavēro savu prātu, savu ķermeni, savu gribu, savas emocijas, savu dziļāko vērotāju.

Kas tevī notiek, kad tu mīlējies?

Vai tur plosās tava griba, tava uguns? Un vai viņa silda jeb dedzina? Jeb sasaistīta dūmo?

Ko dara tavs ķermenis, zeme, tumsa, tava iekšējā pasaule? Vai tā palīdz aizmirsties, kļūt par sapni jeb grūž uz āru pirmatnējas bailes, kļūst sausa un atsvešināta?

Vai tavi emociju ūdeņi plūst un tu sulo un teci un no tevis veļas ārā vaidi un elpa? Jeb tu esi aizsprostota un nejūti neko? Vai tieši otrādi, mīlēšanās tevī izsauc emociju plūdus un pērkona negaisus, kas veļas pār tevi un otru?

Ko dara tavs prāts, tavs gaiss, tava brīvība? Vai tu spēj pateikt to, ko gribi, ko gaidi? Vai spēj apstādināt prātu, beigt analizēt, plānot rītdienu un šķetināt vakardienu?

Un pavēro otru – te, mīlējoties, viņš ir patiess, pat, ja viņa prāts un sirds spēlē paslēpes. Vēro ar savu neprātu, ne prātu, ar savu sirdi, aizver acis un vēro otra seju, to neredzot. Kas notiek ar viņa uguni? Vai tur trūkst malkas? Vai tur blakus nostājies kāds pagātnes rēgs, kāda trauma vai bailes, kas dzēš un dzēš uguni, neļaujot tai liesmot? Kas notiek ar ūdeņiem, emocijām? Vai tur kaut kas ir aizsprostojies un sasmirdis, kaut kas, kas neļauj otram patiesi baudīt un būt? Kas notiek ar prātu, gaisu? Kas notiek ar otra spēju just savu ķermeni, izjust katru šūnu, katru pieskārienu – savu zemi, savu matēriju?

Mūsos visos iekšā ir viss, tikai doti dažādi ķermeņi. Nepietiek vērot ārējās izpausmes, krūtis vai peņus. Nepietiek uzbāzt visam stereotipus un mēģināt patiesu izpratni pašiem par sevi veidot teoretizējot un maldoties citu cilvēku pieredzēs.

Ir jāsāk just, just spēki sev iekšā. Otram iekšā.

Noriebušās sarunas par sievišķību un vīrišķību.

Ir jāsāk darīt, ir jāsāk mīlēties pa īstam, ar visiem saviem es, atklātiem līdz sāpēm.

Ir jāsāk redzēt otrs – iekšpusē, serdē, ne pieņemtajā un uzaudzētajā.

Ir jāsāk mīlēties.



Comments