Septembra Ceturtā Nedēļa

NOSLĒGUMA TRILOĢIJA / TREŠAIS STĀSTS

Un šo, tāpat kā citus, man pastāstīja manas draudzenes draudzenes māsas meitas draudzene. Caur septiņpadsmit mutēm un trejdeviņām ausīm – līdz tas nonāca pie manis. Varbūt tie visi ir mani stāsti. Varbūt tavējie. Varbūt Visuma.

Es satiku Heinrihu, pieņemsimkaviņutāsauc, sen, jau pirms savas dzimšanas. Un tad es viņu pazinu kā dīvainu, tālu onkuli, kurš visu mūžu bija mana vecotēva labākais draugs.

Iedomājies – draugs astoņdesmit gadus. Tā ir miesas, asiņu, sapņu, likteņu zupa, savārījusies vienā veselumā.

Heinrihs, pieņemsimkaviņutāsauc, nāca man pretī, zem rokas vezdams savu kundzi, kura nu jau redzēja pavisam, patiešām vāji. Bet tobrīd viņi vēl staigāja pa savu ziemeļu dārzu un klusi runājās par šo un to, droši vien par to, par ko bija runājuši riņķos visu savu uzplaukumu, sastingumu, norietu. Vēlāk viņš man izrādīs savu namu, ievedīs mūzikas istabā ar nopelējušām sienām un kokā grebtu mūzikas centru, apklātu ar rakstainu sedziņu, istabā, kurā aizvien vēl jūtami septiņdesmit gadu smiekli, kopā nākšana, brīvība par spīti režīmiem, dzīvība par spīti grūtumam. Mans Heinrihs, pieņemsimkaviņutāsauc, deviņdesmit četrus gadus sens, ar vienu ūdeņainu aci, klibu kāju un siltām rokām.

Un tad nu reiz mana vecotēva dvēsele nolēma, ka ir šeit visu padarījusi, ka pietiek. Es šo apņemšanos nomedīju ļoti ātri. Mēs vēl pasēdējām ar viņu pie manas mammas kapa, kur viņš vienīgais patiesi no sirds man prasīja, kā man gājis manā dvēseles ceļā Dienvidamerikā. Vai indiāņi patiesi ir sarkani? Un vai es tagad mākot šaut ar bultām?

Es atvedu pie vecotēva Heinrihu ne reizi vien, neko jau viņi nerunāja, tik sēdēja blakus, sākumā vēl apēzdami pa kūkai. Un tad jau tikai ar salmiņu vairs sūcot kvasu. Vecotēva bērēs mēs turējāmies, sadevušies rokās, es viņam stāstīju par drauga pēdējām dienām, vīzijām, redzējumiem. Un tad mēs klusējām.
Kopš tās dienas es braucu pie viņiem. Lai klusu sēdētu blakus viņa sievai un pavisam lēnītēm iedrošinātu nebīties no nāves, ieraudzīt priekšā gaismu, atskatīties uz visu labo un sūdīgo, kas sadarīts un nedarīts. Pie vienas rokas turot Nāvi, ar otru aicinot jaunu Dzīvi. Līdz vienā no reizēm man izdevās ar Heinrihu pasēdēt divatā viņa mikrorajona sestā stāva darba stūrītī, kur salikti mazi vīraciņi un atklātnes no seniem austrumiem.

Mēs runājām par šo un par to, tā un šā. Tik piepildīti un laimīgumā, klusā pieticībā un bērnu aizgrābtībā. Piepeši mani iezvanīja sapratne, ka es tik sen neesmu jutusies tik viegli, smalki, kā dejojot. Manī zvanīja sapratne – klau, es nekad nebiju un neesmu jutusi tādu tuvību ar kādu, tādu enerģijas apmaiņu. Kad dzīvības enerģija griežas un pieskārienam, miesas formām, vecumiem, laikiem nav nozīmes. Ir, bet nav.

Un, kad nu es tā jutos, tik īpatnēji un īsti, tad Heinrihs man piemiedza ar aci un teica – redzi, kā mēs vibrējam, redzi, kāds spēks? Un tad klusu pēkšņi jautāja – saki, kā tev iet tavā mīlestībā?

Tik atklāti un vienkārši.

Ak, Heinrih, nu, tev es nevaru samelot, mums neiet nekā, es esmu pārgurusi, es esmu pārmocījusies, es drīz nomiršu no skumjām par šo mīlestību, kas ir tik grūta.

Klusums.

Līdz viņš man pasaka to, kas man sazibsnī visu kopā, man saslēdzas līdz šim nesaslēgtais, es sēžu apstulbusi un apzibeņota.

Viņš saka.

Mīļā.

Redzi, kā mēs ar tevi vibrējam?

Tā ir rezonase, es tev kā kodolfiziķis saku. Ar minimālu piepūli līdzīgi vibrējošas enerģijas rada maksimālu devumu, rada maksimālu mīlestību.

Mīļā.

Rezonanse vai nu ir. Vai tās nav. Es tev kā kodolfiziķis saku.

Redzi, es guļu uz nāves gultas blakus savai sievai, kuru cienu, kura ir mans draugs un sabiedrotais. Bet starp mums nevibrē. Un nekad nav vibrējis, es to zināju jau kopš paša sākuma. Bet tāds bija mans liktenis, mana izvēle, un tā man bija jānodzīvo, esmu par to pateicīgs, laimīgs par saviem bērniem, mazbērniem, gadiem, nolikto.

Mīļā, vai nu vibrē, vai nevibrē. Es tev kā kodolfiziķis saku.

Ja ne, tad mēs ar maksimālu spēku cenšamies mīlestību, šo traki skaisto rezonansi radīt, tas tik bieži notiek caur ārkārtīgiem strīdiem, grūšanos kopā, iešanu postā. Tā nav mīlestība, tas ir liktenis, skola, kas jāizdzīvo.

Es sēžu apstulbota un apgaismota vienlaikus.

Mikrorajona daudzstāvenē.

Vai nu vibrē, vai nevibrē.

Un viss pārējais ir tikai liktenis, dvēseles augstskola, kas jāizdzīvo.

Es zinu, ka man priekšā vēl ir daudz. Ka, ja man laimēsies, es turēšu Heinriha, pieņemsimkaviņutāsauc, roku, kad viņa dvēsele nolems, ka viss ir padarīts.

Viņš ir mans vīrs, kurš iemācīja man, kas ir mīlestība. Ka tā ir. Ka tā vibrē, ka tā satuvina un rada jaunu Visumu, ka tā ir dzīvības enerģija, no kā dzimst neaptveramais.

Un, ka tā atnāk brīžos, ķermeņos un notikumos, kuros tu vismazāk to gaidi.

Un atnāk, lai pēc tam tavās rokās nomirtu.

Lai izplēnētu vienā formā.

Un atdzimtu citās.

Mīlestība ir.

Nešaubies ne mirkli, ne sekundi, ne dzīvi.
|
|
|
Šis bija trešais pirmsnāves stāsts no BUD BLOOM BLOSSOM, jo pēc šīs triloģijas tas uz mirkli mirs, lai vēlāk augšāmceltos jaunā formā. Šajos stāstos es pateicu mazliet no tā, kas rakstot bija palicis starp rindiņām. Varbūt tādu kailumu nevajag. Visticamākais. Un tomēr man šķiet, ka kāds, pat, ja tikai viens no mums var no šī atģisties, varbūt pat piecelties. Tā viena dēļ. Ir vērts.
|
|
Aizvakar bija pirmā pasaka, kad dzirdēji
STĀSTU PAR VĪRU, KURŠ IEMĀCĪJA MAN ILGOTIES

Vakar bija otrā pasaka, kad dzirdēji
STĀSTU PAR VĪRU, KURŠ MAN IEMĀCĪJA BŪT

Un šodien šo.
|
Un tagad gan viss.

 

 



Comments