Septembra TREŠĀ Nedēļa

Man ir kāds draugs, ar kuru klātienē, es pat īsti nezinu, vai mums būtu ko runāt. Draugs, kuru es atceros no tās jocīgās jaunības, kas it kā ir mana un tomēr tik ļoti cita. Draugs, no kura atceros tikai viņa tievās, spalvainās rokas un sviedru smaku pēc pārāk daudz naktīm, kas pavadītas dragājot reklāmas maketus stulbām kampaņām. Sviedrus, kas man nepatika, bet patika. Lūpas un matus, kas man nepatika, bet patika. Draugs, kura dvēseli es zināju un pazinu kopš aizlaikiem, kuru es pazinu tā, kā nevienu citu, bez runāšanas, bez faktiem, pilnīgi skaidri un gaiši. Kuru es jutu un mīlēju, tā prasti, reizēm sevi uzkurinot ar fantāzijām un ilgu burbuļiem, bet celmā vienmēr zinot, ka nekas tur nebūs, šajā realitātē nekas ar viņu nebūs, beidziet, nekādi, tā būtu katastrofa, izgāšanās, tukšpadsmit.

Tajā savā jaunībā es gāju visam cauri kā koklēdama, kur vien pieskāros, tur durvis vērās vaļā. Un tomēr tā ārējā čaula, tā veiksmju veiksme, tie aplausi, darbi, tas viss – es zināju, ka tas nav, ka tas ir pagaidu. Ka mana ģimene nav īsta, bērni jā, bet mans vīrs, kaut ļoti mīlēts, nē. Ka pienāks brīdis, kad es celšos, kad man uzplaiksnīs, kā celties, kad es zināšu, kā lēkt, kurp lēkt, vispār lēkt.

Tas mans draugs, uzaudzis starp ezera niedrēm ziemeļu mežos, zini, viņam pēkšņi sagriezās un atvērās, pareizāk sakot, starp mums runājot, viņš no visa aizlaidās. Pēkšņi viņš bija tur, kur es vienmēr biju sapņojusi, murgojusi, pulsējusi būt. Tālās nezemēs, džungļu drupās, starp cilvēkiem ar saules ādu. Ceļos, pētījumos, izdzīvojot svešas garšas, smaržas, vējus, miesas.

Viņš sūtīja man stāstus, kuri parasti sākās ar daudzpunkti, jā, tagad man tā šķistu bezgaršība, bet toreiz katrs punkts manī atvēra lauku, iededza netveramas ilgas.

Laikos un reizēs, kad viņš fiziski parādījās šaizemē, tā allaž bija pilnīga neraža, kaitnieciska, neseksīga, bērnišķīga padarīšana, kas pārpratumos tricināja manu jau tā ar šmulīgi baltiem diegiem šūto ģimeni. Bet, kad viņš bija tur – kur skan zvaniņi, kur tepmpļos kūp vīraki un dažos puduros salīduši stipri šķībi kopā dzīvo miljons cilvēki – tad tā bija īpaša saikne, ik vārdam, ik burta pieskārienam bija nozīme, tiešs mērķējums manā dvēselē.

Tās ilgas, ko viņš manī pleta platumā, tās ilgas pēc kaut kā kam patiesībā esmu domāta, radīta, tiekšanās pēc mana ceļa. Tās mani padzirdīja pilnu, tās mani saplosīja, tās mani pabaroja, tās grieza vaļā mutulī pretēji pulksteņa rādītāja virzienam, ka šņarkst. Un visbeidzot šīs ilgas pa valdziņam izirdināja manu tā brīža dzīvi, kurai, neskatoties uz visnotaļ ekscentriskajiem, drošsirdīgajiem un kādiem nu vēl izgājieniem, bija uznākusi tendence slīdēt parastībā un mietpilsonismā, kurā mans kodols rīstījās un grasījās atstiept kājas.

Es izšķīros.

Jo zem iluziorajām romantiskajām cakām, kas plūda mūsu sarakstē ar Austrumiem, zem tām es saredzēju patiesību un to, kas patiešām notiek. Ka visdziļākajā būtībā, zinādams šai dzīvē to, vai nē, mans senais draugs no aizlaikiem mani junda un aicina atcerēties manu dzīves ceļu, kas ir pilns izziņas, pilns pieredžu, pilns dziedinājuma, zvaigžņotu debešu, satiktu mūku, medicīnas sievu, šamaņu bungu, kalna gala tempļu, džungļu mūdžu.

Man ļoti sāp, ka es izšķīros, ka tie pirmie valdziņi nesanāca, ka mani zirnīši, mani bērneļi, ka viņiem tas bija jāizdzīvo. Un man ir milzīgs prieks, ka es sadzirdēju, sajutu, kas ir aiz formas, aiz Austrumiem, aiz cilvēka sejas, domām, vārdiem. Ka aiz tā ar mani runāja Visums.

Un zini, runā aizvien. Pat, ja gadiem nerunā, tad naktī, kad es sēžu mežā, sakņupusi, gaidot cilvēkus, kuri brauks un meklēs dziedinājumu. Kad es sēžu un man sāp, jo cilvēcīgi es nezinu, kā spēšu paveikt manu darbu, vai tas vispār ir mans darbs, vai labāk visu nemest pie malas, kas es vispār tāda esmu, jāklapē tā bode ciet, Jēzus un visi meža gari, man ir tik ļoti, ļoti bail, tāds krampis vēderā.

Kad es tā sēžu un visbeidzot pirms miega, sapņķotu degumu un asaru peļķēm uz spilvendrānas vienkārši no sirds palūdzu – Visum, nu, samīļo mani šoreiz, pasaki, norādi, parādi. Tad nākamajā rītā es telefonā ieraugu ziņu no Austrumiem, ziņu, kas atkal ieskandina manas ilgas, manas dzīles, manus dzīslojumus, kas ļauj man turpināt ceļu, kas liek man atplest sirdi un ar mirdzošu prieku, kaut traki grūti, sagaidīt braucējus, nācējus, meklētājus, kuri iebrauc manā sētā.

Ziņu.

“Ini….”, tā sākas.

Un turpinās.

“Kad tu pati apsēdīsies savā mierā, viena pati uz celma, starp mīkstām sūnām, saknēm, piepēm un zariem, zem skujām un lapām…. Mierā…. Ar pasauli, kura veļas tur kur viņai jāveļas? Ar tavu, tavu bērnu, mātes, miesas un gara mieru?”

Un es zinu, ka viņam ir taisnība, ka atkal jau viņš izčukst manas ilgas, manas skumjas, manu ceļu, to, kur man jābūt. Un tomēr es zinu, ka man ir jāgriež, ka man ir jāveļas šai pasaulei līdzi, padodot roku, ieskatoties acīs, palīdzot izvemties, nomazgājot kājas. Es zinu, zinu, zinu, taču apjaušu arī to, kur viņam jābūt tad, kad visi slavas mutuļi, visi kalni un lejas, viss pasaules zelts būs apēsts.

“Tad, kad tu nāksi mājās,” es viņam atbildu.

Zinot, ka mans mežs ir viņa mežs, manas asinis viņa asinis, mana dzīve, viņa dzīve. Bez fiziskas piesaistes, tikai smalkos tīklojumos.

Mēs abi zinām, ka vēl ilgi ilgi es velšos līdzi, griezīšos ar šo pasauli, kurai ļoti sāp. Līdz varēšu apsēsties viena starp savām piepēm. Un, ka viņš vēl ilgi nenāks mājās, rīdams svešumu. Varbūt pat nekad. Bet mums apakšā abiem ir zināšana par to tumšo, silto mežu, par bērza mizu, par trūdošas zemes smaku un mēnesgaismu ezerā.

Mēs abi ilgojamies.

Un tas ir mūsu ceļš.



Comments