Septembra OTRĀ Nedēļa
/lapa97

Tu jau zini.

Jau ilgāku laiku es runāju par mūsu sabiedrībā it kā virspusēji esošām, taču dziļi nesaprastām, pārprastām vai pat aizliegtām tēmām.

Viens no šiem kamoliem kaklā, kurš turklāt ir meistarīgi paslēpies aiz ļoti izkoptas kapu kultūras un neskaitāmām piemiņas dienām, ir sērošana.

Sērošana, kas patiesībā līdz serdei tā īsti tiek izdzīvota reti. Atvadas, skumjas, kam realitātē dziļa atbalsta (izņemot dažas reliģijas prakses un baznīcas organizētus rituālus, kas tomēr pieprasa iekļaušanos noteiktā kopienā, kas līdztekus bieži mudina pieņemt arī visu pārējo mācību) nemaz nav. Esam sērojoša tauta, virspusēji skumji cilvēki, kuri nekad nav mācīti skumt, iedziļināties savās bēdās un tikt ar tām godpilni, atvērti galā, pieredzot visas ģimenes, kopienas atbalstu un mīlestību.

Jā, savās sērās mēs neejam līdz galam, mēs neraudam pie kapiem, kur nu vēl vaimanājam, kā tas ir ierasts citās ciltīs un tautās. Mēs nemaz nezinām, ka tas ir vajadzīgs un iespējams. Šķiršanās, sabrukuši sapņi, miruši bērni un aizgājušas mīlestības netiek izsāpētas, tās pūst apakšā, neļaujot mums atvērties priekam, laimīgumam, kaislībai, dzīvībai. Mēs norijam savas sāpes un dzīvojam mērenā, trulā skumjumā. Jā, rušinām kapus kā traki. Jā, pieminam sev pāri nodarīto ar neskaitāmām melnām lentītēm. Un mēģinām vienlaikus pa virsu uzburt kaislību, jūtas, mīlestību – pa virsu neizsāpētajam duļķim.

Tur, otrā pusē – aiz sērām – ir jauna dzīve, jauna elpa, brīvība. Taču – nē, neparko. Patiesai sērošanai mūsu sabiedrībā nav vietas. Līdz “dibenam” neiesim, bēdas norīsim un labāk pūsim, jo tā, šķiet, ir mūsu komforta zona. Izliksimies, ka esam stipri, tik stipri, ka riebj, taču nemaz nezināsim, ka visstiprāk būtu skumjās saļimt, lai attīrītos un augšāmceltos.

Jo.

Kas gan notiks, ja pēkšņi kļūsim patiesi brīvi? Tas, šķiet, ir daudz biedējošāk par puvumu.

Jau ilgāku laiku es par šo runāju, taču apzinos, ka šī tēma ir tik vārīga, ka man jālūdz palīgā savi skolotāji. Jums jāsadzird, ka šī nav tikai mana balss, kas aicina – mostieties sērām, lai dzīvotu.

Un to arī daru – mīļā Sobonfu Somé, skaistā, viedā Āfrikas balss, lūdzu, palīdzi man šajā. Pastāsti tu, ko tu redzi un jūti.

/

Ļaušanās savām skumjām spēj dziedināt dziļākās rētas

by Sobonfu Somé

Daudziem cilvēkiem sēras ir izvēle. Skatoties uz savu dzīvi, es apjautu, ka tas ir dzīvības un nāves jautājums. Patiesībā it visas manas dzīves garumā skumjas ir bijusi svarīga tēma – sākot jau no bērnības, kad raudāju, lai saņemtu ēdienu, līdz pat zaudējumu sāpēm, kad augu jau lielāka.

Manas agrīnākās atmiņas par dziļu sērošanu ir par laiku, kad vēl biju maza meitene, aptuveni 5- 6 gadus veca. Nomira viens no maniem spēļu biedriem. Es biju patiesi šokēta un apjukusi par visu notiekošu, īpaši par to, ka man pateica, ka nekad vairāk savu draugu neredzēšu fiziskā ķermenī. Es sēroju ilgu laiku un man vienkārši “nepielēca”, ka mans draugs ir miris. Mana cilts man maigi teica: “Vai tu atceries, ka viņš ir miris?” un atbalstīja mani un sēroja kopā ar mani. Lai arī es sēroju ilgu laiku, vairāk kā gadu, tā tika pieņemta kā normāla dzīves daļa. Nekad netika taujāts: “Vai tu vēl neesi pārstājusi sērot?”. Tā vietā mana cilts man teica: ” Vai tu esi sērojusi pietiekami? Vai tu esi raudājusi gana?”

Mani cilvēki, Dagaras cilts no Burkina Faso Rietumu Āfrikā, redz, ka dzīvē ir nepieciešams izsērot tās lietas, kas mums vairāk nekalpo, un jāļauj tām iet. Kad es sēroju, mani atbalsta visa ģimene, pārliecinoties, ka sērošana ir vērtīga un, ka es varu sērot, cik vien man tas ir nepieciešams.

Ikviens no mums pieredz konfliktus, mūsu mīļotie mirst vai cieš, sapņi neīstenojas, parādās slimības, pārtrūkst attiecības un notiek negaidītas dabas katastrofas. Ir bezgala svarīgi, lai būtu veidi, kā atbrīvot šīs sāpes, lai sevi attīrītu. Turēšanās pie vecām sāpēm tikai liek tām augt līdz tās noslāpē mūsu radošumu, mūsu prieku un spēju būt kontaktā ar citiem. Tās pat spēj mūs nogalināt. Bieži mana cilts izmanto sēru rituālus, lai dziedētu rētas un atvērtu Gara aicinājumam.

Man šķita, ka šis skatījums uz sērām ir dabisks ikvienam – līdz brīdim, kad ierados ASV. Es biju kopā ar kādu draudzeni, kurai bija konflikts ar viņas ģimeni, un es zināju, ka šī situācija viņai nav viegla. Kādu dienu es dzirdēju viņu vienu vannasistabā raudam. Caur durvīm es viņai taujāju: “Vai tev viss kārtībā?”. Viņa atbildēja: “Jā, man viss labi”. Es sev teicu – ak, mans Dievs, kaut kas te nav labi. Cilvēki, kuriem bija viņa jāatbalsta – to te nebija. Es jutos apjukusi un prātoju, ko gan šādā situācijā darītu mana vecmāmiņa?

Es jau biju vēlīns pusaudzis, kad mana vecmāmiņa nomira. Mani pārņēma tik iznīcinošas bēdas, ka es nespēju no tām atbrīvoties. Es biju iesprūdusi dusmu, nodevības un pat naida sajūtās. Es domāju – kā gan mana vecmāmiņa man varēja to nodarīt? Ap mani visi sēroja, taču es nespēju ļauties. Kaut arī es nevarēju viņiem pievienoties, viņi man radīja telpu. Ikviens uzņēmās savu kārtu rūpēties par otru, kad tas sabruka. Septiņdesmit divu stundu tradicionālā sērošana tika izstiepta vairāk kā piecu dienu garumā. Kad pārējie jau bija beiguši, manī aizvien vēl bija tik daudz par ko sērot, un ļaudis aizvien vēl palika, lai būtu ar mani. Kaut arī es savu sērošanu sāku vēlāk, es ne mirkli nejutu citos neapmierinājumu. Ir dabīgi, ka cilvēki sēro kopā ar tevi. Mēs zinām, ka mirklis, kad tev sāp, tās nav tikai tavas personīgas sāpes. Tās ir visas grupas sāpes. Mēs pieredzam kolektīvu dalīšanos, lai cilvēkam nav jāiznes viss ciešanu smagums.

Daudzus gadus vēlāk, jau ASV, es piedzīvoju attiecību krīzi. Es jutos kā uz miršanas gultas. Es apjautu, ka jutos savās bēdās vientuļa, jo dvēsele, sirds un prāts nepārtraukti savā starpā cīkstējās. Es nebiju pieradusi savām skumjām meklēt intelektuālu izskaidrojumu. Es radu mierinājumu dažādās kopienās un, kad es atgriezos mājās, ikviens man pievienojās manās sērās līdz es sajutos vieglāk.

Par sēru neizdzīvošanu ir jāmaksā noteikta cena. Iedomājies, ja tu nekad nemazgātu savas drēbes vai neietu dušā. Toksīni, ko rada tavs ķermenis tāpat vien – no ikdienas dzīvošanas, uzkrātos un sāktu patiešām nelabi smakot. Tieši tas pats notiek ar emocionālajiem un garīgajiem toksīniem. Tas, kas mums jāatceras, ka, jo vairāk toksīnu uzpeld, jo vairāk mums piemīt tendence vainot vai sāpināt citus apkārtesošos. Cilvēki nekad neievaino viens otru tīra prieka pēc, viņi sāpina citus, jo viņi paši ir sāpināti vai cieš sāpes.

Sēras var būt tik liekas, ka mēs varam kļūt bezjūtīgi no neizpaustajām emocijām, ko mēs nēsājam savos ķermeņos. Neizpaustas sāpes un pāridarījumi ievaino mūsu dvēseles un tām ir tieša saikne ar mūsu kopējo sajūtu par garīgo iztukšotību un emocionālo apjukumu, nemaz nerunājot par tām daudzajām slimībām, ko mēs pieredzam savās dzīvēs. Daudzi no mums cieš no veselības problēmām, kam pamatā ir neizpaustas sēras. Sērošanai, privātai vai kopienas atbalstītai, ir zinātniski pierādīta labvēlīga ietekme uz veselību – sākot no augsta asinsspiediena mazināšanas līdz pat sirds saslimšanu riska mazināšanai, nemaz nerunājot par vienkārši labāku, kvalitatīvāku dzīvi.

Mums jāsāk saskatīt sēras nevis kā svešķermeņus, kas jānotver un jāiesloga, bet gan kā dabīgu procesu. Iemācoties uztvert citu sēras, mums jāsaprot, ka ir pieņemami izrādīt sāpes.

Mūsdienu pasaulē vairums no mums sevī nes sēras un pat no neapjauš. Kopš ļoti mazām dienām mēs esam mācīti nejust. Rietumos mums bieži māca, ka labiem puikām un meitenēm vajag vienkārši bēdas “norīt”. Sekas tam ir tādas, ka pat ar vistuvākajiem draugiem mūsos var rasties sajūta, ka mēs tos apgrūtinām. Raudāšana citu priekšā arīdzan ir aizliegta. Mēs iemācāmies nošķelt savas sēras un bēdas, lai neizpaustu tās nevēlamās vietās un apstākļos, tādējādi nonākot pie vēl dziļākām sērām un nošķirtības sajūtas. Mēs iemācāmies, ka mūsu tuvākie cilvēki nebūs mums blakus, kad mēs sabruksim.

Tomēr mēs esam dzimuši, pilnībā zinot, kā sērot. Mēs dabīgi raudam, lai justos labāk, lai atbrīvotu sevi un noņemtu lieku smagumu no saviem pleciem un dvēseles.

Ja mums būtu iespēja sērot atklāti, es ticu, ka mēs mazinātu arī vainošanu un kaunināšanu, kas notiek starp dažādām rasēm. Kad tu esi klātesošs kāda sāpēs, tu vairāk neredzi ādas krāsu, tā ir universāla valoda. Mums visiem sāp. Nav vajadzības vainot citus. Vainošana, kauns un vainas apziņa nāk no tā, ka mums nav iespējas paust savas sēras. Kā gan mēs varam izlikties priecīgi, mierīgi un mīloši, kad iekšā ir tik daudz sāpju?

Es esmu pārliecināta, ka mūsu pasaules nākotne lielā mērā ir atkarīga no tā, kādā veidā mēs apiesimies ar sērām un sērošanu. Mūsu sēru pozitīva, vadīta izpaušana ir dziedinājums. Taču sēru neizpaušana vai nepiemērota sērošana ir sakne kopīgam nelaimīgumam un depresijai, kas savukārt noved pie kariem un noziegumiem.

Ir lietas, ko mēs varam darīt sabiedrībā, lai palīdzētu dziedināties. Mēs varam sākt ar paši savu un citu sēru akceptēšanu. Es esmu redzējusi, kā tas notiek dažādās kopienās pasaulē un tur šī pieeja ir darbojusies. Mēs varam radīt vietas un telpas, kur cilvēkiem izsērot savas sāpes.

Kopēja sērošana piedāvā kaut ko, ko mēs nespējam iegūt, ja sērojam vienatnē. Caur novērtēšanu, atzinību un liecinieku klātbūtni, kopēja sērošana ļauj pieredzēt dziļi atbrīvojošu dziedinājumu.

Ikvienam no mums pieder cilvēka pamattiesības piedzīvot mīlestību, laimi un brīvību.

/

Sobonfu Somé ir viena no spēcīgākajām Āfrikas gara balsīm. Viņa apceļo pasauli, dodoties savā dziedinājuma misijā, daloties ar savas dzimtās zemes Burkina Faso bagāto kultūras un gara mantojumu. Sobonfu vēstījums ir par Gara, komūnas un rituālu nozīmi, kas saslēdz mūs kopā ar intuitīvo spēku, kas ļauj mums atkal salikt kopā tās daudzās lietas, ko Rietumu civilizācija ir šo gadu laikā paspējusi sapostīt.



Comments