Jūlija PIRMĀ Nedēļa
/lapa30

Mani kņudina, laiza, glāsta. Visu acu priekšā.

Ai, ai, dziļāk, nāc dziļāk, sasildi mani, noglāsti, paņem, apņem visu, visur.

Jūrmala. Jūras, okeāna mala. Viena vienīga dziļa seksualitāte un mīlēšanās, kas pavērta visu acu skatam. Iegrimšana, savienošanās, turpat smiltīs, ar jūru ausīs. Simtiem cilvēku, plecu pie pleca, blakus viens otram, varbūt pat čalojot ar citiem, svešajiem vai savējiem, laizot saldējumu, spēlējot – jebko.  Mīlējas uz nebēdu, bez aizspriedumiem. Un pareizi dara, lai vai ko viņiem uzbrēktu ārsti, pētnieki, demogogi.

Un viņiem visiem, mums visiem viens, vienīgs mīlnieks – skaista, silta, degoša, nebeidzama saule.

Ikgadu pludmales, māju pagalmi, jumtu kores ir pilnas ar cilvēku ķermeņiem, kas vēlas būt, ieiet saulē, tās mežonīgajā spēkā. Pat, ja apkārtējie viņus nosoda – tev nebūs atklāties saulei, tev nebūs ļauties gaismai. Viņi šā kā tā vēlas tapt saules izmīlēti, izspīdēti. Ir daudzi, kas sauļo savas miesas skaistumam, mirdzumam. Taču vēl vairāk ir to, kuri vienkārši. Nevar atteikt tai sajūtai, dziļajai mīlestības un piepildījuma sajūtai, kas rodas, paverot, plaši atverot sevi saules gaismai. Cilvēki stāsta, ka sauļošanās ir ārkārtīgi līdzīga skaistai mīlēšanās reizei ar sevi vai otru, kad izgaismojas un sasilst viss ķermenis, ikkatra šūna.

Tad kāpēc mēs tik paranoīdi baidāmies no tā, kurš mūs spēj tik skaisti mīlēt? Kāpēc saule ir tik briesmīgs, riebīgs, monstrozs ienaidnieks, kā mums to pēdējo dekādi mēģina iestāstīt? Un kurš to stāsta?

Tūksošiem gadu saule ir bijusi dzīvība, avots, ne drauds, bubulis.

Resurss, enerģijas devējs, veselības stiprinātājs. Seno cilvēku zināšanas par saules dziedinošajām īpašībām – gan seksualitātes veicināšanai, zinot to, ka saules gaisma holesterīnu pārvērš reproduktīvajos hormonos, gan imūnās sistēmas stiprināšanai, gan astmas profilaksei, gan ādas slimību ārstēšanai, asinsspiediena regulēšanai, depresijas ārstēšanai. No saules aug puķes, bērni, cilvēce, viss, kas te elpo un pukst. Tur nav jābūt nedz pārlieku senam, nedz gudram, nedz viedam, lai saprastu – saule ir galvenais enerģijas lādiņš, kas ļauj mums būt šeit  – mūsu avatāros.

Kā reiz teicis, škiet, Šekspīrs, taču, iespējams kāds cits – tu saki, ka mīli sauli, taču dari visu, lai paslēptos ēnā, tu saki, ka mīli vēju, taču aiztaisi logu, kad tas pūš un brāzmo. Mēs sakām, ka mīlam dabu, taču daram visu iespējamo, lai to aizsmērētu ciet un no tās baidītos līdz nāvei.

Ļauj taču saulei beidzot sevi izdrāzt pa īstam, ļaujies. Izārdies lietū, peļķēs, izej ārā vētrā, dziļumā. Izjūti dabu, esību, laizi, sūkā, grūd, lec, peldi – dzīvo.

Es saku, ļaujies, bet ne negausīgi, bez apziņas un nepārtraukti. Te atklājas mistērija, paradokss – ļauties, bet ar apziņu, just, bet mācēt apstāties. Ļauties, bet apzināties.

Tur, kur tiek izslēgta apziņa, izpratne un ļaušanās paša ķermeņa sajūtām, tur iespraucas visi tie, kas diktē, kā dzīvot. Ka obligāti skūt paduses, jo neskūt ir neglīti. Ka obligāti smērēt saules krēmu, jo nepietiek ar to vien, ka vēro sauli un baudi to – pareizi un ar sirdi.  Ka košļājamās gumijas vienmēr jāliek mute divas – divi spilventiņi, jo tā rāda reklāmā. Ka visas meitenes no sākuma sūkā, tad tiek mehāniski drāztas 4 dažādās pozās un tad paņemtas anāli, līdz beidzot viņš noteikti beidz viņām sejā. Jo tā rāda porno.

Ļaujies pats savai sajūtai, dabīgumam.

Ļaujies just un nost ar paranoju.

Nost ar paranoju un to, ka mums māca nīst sauli, vēju, mieru, nemieru, jebko, kas dara mūs dzīvus.

Saule, mēs nākam.



Comments