Septembra TREŠĀ Nedēļa

NOSLĒGUMA TRILOĢIJA / OTRAIS STĀSTS

Un, kad es beidzot biju izrāvusies nekurienē, ar trim maziem bērniem, bez glauna darba, bez naudas, tikai ar spēcīgu sajūtu, ka ir jābūt citādi, ka mani sauc, ka mani aicina, ka manī gruzd.

Es raudāju dienas un naktis līdz saņēmos un atkal dzīvoju.

Kad biju savas asaras izraudājusi, kad mana aka bija uz brīdi tukša, pēkšņi es redzēju sapni. Es redzēju, kā maģiski, neticami mīlējos ar senu draugu, pat ne draugu, pusdraugu, kurš nesen atkal spocīgi bija pieklauvējies parunāties par niekiem, satikties tāpat vien, pabūt ne no šā, ne no tā. Tā mīlēšanās sapnī bija tik skaista, tik neaptverama, tā bija īstenība, sapnis bija dievišķs, “bomba”, sprādziens, atklāsme. Es nekad nebiju pieredzējusi orgasmu, mīlējoties ar otru, un te nu tas bija.

Tā salikās, ka Jaungada naktī es aizbraucu pie šī drauga, neticot, ka tas ārējais apvalks, tas zemes vīrs patiešām ir tas, kuru redzēju sapnī. Un tajā naktī mēs mīlējāmies, pa vidu reibumam, pārsteigumam. Mani tas pamodināja, mani tas iededzināja, atvēra, kaut uz rīta pusi jau atkal es gulēju gultas stūrītī, sarāvusies čokurā, jo kaut kur iekšēji zināju, ka ar to vien sapnis nebeigsies, ka tur būs kas tāds, kas izraus manas iekšas, kas izskalos manu būtību no galvas līdz kājām.

Kopš tās nakts es katru nākamo nakti sev stāstīju, ka jātic ir tam pirmajam redzējumam, ka es esmu redzējusi mīlestību, vizuļu gaismu un viņā, manā glītajā, taču apjukušajā, talantīgajā, taču aizmigušajā, varošajā, taču sāpinātajā draugā, tas ir. Es stāstīju un stāstīju līdz apvārdoju pati sevi, pierunāju, ka nedzirdu, ka iekšējais tas, kaut kas, ir ieslēdzis trauksmes pogu. Es gribēju mīlēt un būt mīlēta, radīt jaunu pasauli, uzliesmot skaistumā, bļa.

Viņš, mans draugs, nē, pusdraugs, parādīja, nē, izrādīja man jaunu pasauli, parādīja brīvību, smieklus, gandžu un orgasmus. Līdz kādā naktī jūras krastā, kad bijām noreibuši no saules – degošas, rietošas, uz mēnesī spīdošas – viņš izmīlēja mani neērtā teltī un, skatoties acīs, teica visskaistāko, ko jebkad ir pateicis. Es gribu no tevis bērnu.

Un bērns atnāca, visskaistākais.

Nez no kurienes, bet varbūt arī izlauzušās no mana vārdojuma, šņākuļoja prom raidāmas aizdomas un klusa zināšana. Zināšana, ka kaut kas ar šo mana drauga brīvību nav labi, ka kaut kas tur iekšā sulo un asiņo. Ka tā bezrūpība nav īsta, tai nav serdes, tai nav sakņu. Un šī asiņošana iznāca uz āru – manā ķermenī. Kad es pateicu, ka gaidu bērnu, brīvības seja sašķobījās, apstulba, sastulba. Un pušu bija. Visas manas šķērmās aizdomas, visa klusā nojausma izvēlās uz āru milzīgos nedrošības burbuļos, es sakņupu no apjausmas, ka es visu laiku esmu zinājusi, ka “tur kaut kas nav labi”, bet slēpusies, jo tik ļoti gribējās izjust to maigumu, to reibumu, to robežpārkāpuma sajūtu, kas iegriežas, kad dari nekad nedarīto, kad jūties beidzot dzīvs. Mans ķermenis, mana dzemde sāka asiņot un asinsizplūdums auga aizvien lielāks, draudot mazo, mazītiņo aizraut līdzi. Mēs cīkstējāmies un raudājām, es gaidīju un gaidīju iedrošinājumu, tikai tos pāris vārdus – es tevi mīlu, es par jums abiem iestāšos. Līdz es skaidri apjautu, ka lēmums būs tikai mans, ka lēmumi ir tikai mani – dzīvot, būt, audzēt, dzemdēt, būt. Kad es pieņēmu lēmumu, nē, es atradu veidu, kā lūgt spēcīgai sievietei man uzlikt roku uz pleca un pateikt – viss būs labi, lai spētu piecelties. Tad asinsizplūdums atkal sarāvās un izgaisa. Es aprunājos ar mazo un saklausīju pašu galveno – viņš grib piedzimt. Jā, saklausīt aiz visām sāpēm, jūtām un jūtelībām – pašu galveno. Tas ir vissvarīgākais. Man šķiet, ka tas brūnais pleķītis mazajam uz muguras, kas tur ir jau kopš dzimšanas – tā ir to asiņu zīme.

Tā bija pirmā reize, kad es izslējos un pateicu, ka gribu, lai ir, kad vienojos ar vissvarīgāko, ne to, kas pakārtots. Kad apjautu, ka esmu viena un man ir vienkārši jāizvēlas – būt vai nebūt. Tieši tik prasti, sazemēti, primitīvi.

Pēc tās reizes jau es zināju skaļi, vēl nesakot vārdos, bet skaļi. To zināja mans ķermenis, manas asinis, kuras bija izlaidušās, lai iesūktu sevī jauno dzīvību, un tad pēc manas iztaisnošanās atkal savikušās atpakaļ. Es zināju to uz dzemdību galda, kad mani pārņēma tik nenormāli liela vientulības sajūta, ar acs kaktiņu redzot kaut kur malā sēžam cilvēku, kurš kādreiz man iemiesoja brīvību un dzīvību, to, kurš vēl nesaprata, minstinājās, nezināja, ka dzemdībās var un vajag otram turēt roku, kāju, dvēseli. Attiecību čaula sašķīda un iekšā bija vanckars.

Tā mana zināšana pārvērta manu seju, darot mani mūžvecu, skumju, ļoti nogurušu. Ārēji viss dzirkstīja, taču iekšā, es vecā, zināju. Zināju arī to, ka kādā lietainā rudens dienā, bēgot no mums, droši vien no manas zināšanas, mans draugs, ak, jā, nu jau mans vīrs pēc papīriem, jo bijām sarakstījušies vietējā zaksā, lai bērnam pasē būtu pareizais uzvārds, es biju nosolījusies par to nesāpēt un izlikos, ka nopērku jaunu kleitu uz to sarakstīšanos tikai tāpēc, ka man nav ko vilkt mugurā, bet tā taču nebija, nebija, nebija. Tad nu tajā lietainajā naktī mans vīrs izgāja ārā uz mirkli paelpot svaigu gaisu, atnāca mājās starojošs, mirdzošs, atnāca mājās, kur bija nesen ienācis mazs bērns, kurš neremdināmi, kā sāpēs brēca visus pirmos dzīves mēnešus. Atnāca mājās un, kamēr mēs ar mazo bijām gultas malā atlūzuši, man ar vienu roku mēģinot padarīt darbu, sarakstīt ko sarakstāmu datorā, jo es pelnīju mūsu ģimenei iztiku, joņoju kā negudra, līdztekus vēl cenšoties iet savu dzīves ceļu un sekot savam aicinājumam, tikmēr viņš rakstīja mīlestības vēstuli uz ielas satiktai meitenei no pagātnes. Vai nākotnes. Tu esi gaisma, tu esi mirdzoša, viņš viņai teica. Un brīvības aplis varēja griezties atkal.

Nē, nepārprotiet, es aizvien vēl redzēju to skaistāko versiju, kas pie manis bija atnākusi sapnī, vēl pirms viss sākās šajā realitātē. Un es vienmēr to redzēšu un kādreiz, pavisam drīz, vēl mazliet nedaudz, agrāk vai vēlāk, gan jau tā būs īstenība. Es par šo versiju cīnījos, es bļaustījos, es gāju projām un nācu atpakaļ, es turēju un neizturēju tikai tāpēc, ka es zinu, cik skaista, vīrišķīga un neticama, patiesībā, aiz visām bērnības traumām, raksturiem, maldiem, ir mana mīļā drauga dvēsele. Redziet, es nesaukšu citādi, jo viņš man paliks draugu draugu draugs, virsdraugs, draugu virsaitis, hierarhijas augstākais iespējamais. Un, nepārprotiet, šo visu es pati, pati izvēlējos – pat, ja vēl pirms piedzimšanas, pat, ja bez zināšanas, uz ko parakstos.

Pēc tā pirmā noguruma viļņa nāca daudzi nākamie. Nāca maldīšanās idejās par to, kas jādara sievietei, kas vīrietim, kam jāapgādā ģimene, kādi ir mūsu dzīves ceļi un uzdevumi, kurš kuram ko un kā. Un katru reizi es pēc šiem strīdiem cēlos vēl vairāk divējāda – stiprāka, zinošāka, kas es esmu, ticošāka sev, spītīgāka, viedāka, izvāļājusies melnās, melnās skumju bedrēs. Un arī aizvien ievainotāka, aizvien vientuļāka, aizvien vairāk sarāvusies. Līdz kādā no šīm tumšajām reizēm, atkal jau rudenī, mans tuvākais devās ārā, naktī un atgriezās pavisam cits. Sakņupis, raudošs. Es zināju, ka viņš atkal ir sastapis savu ļoti skaisto, man svešādo meiteni no senlaikiem, kas vispār bija tikai pirms pāris gadiem, kuru bija ļoti mīlējis, taču nespējis noturēt, jo, patiesību sakot, nemaz nebija cīnījies, jo vieglāk taču ir visu laiku smieties un nerūpēt, nevis taranēt savas bailes un sāpēs. Un, raudot gultas galā, viņš teica: “Zini, es tevi mīlu kā viedu cilvēku, kā savu draugu, bet viņu es mīlu kā sievieti. Viņa ir īsta sieviete, tu esi kaut kas cits.”

Tajā brīdī es nomiru, izmiru, izkrita vesels lēvenis manas dvēseles gabalu, kurus es aizvien vēl tik rūpīgi šuju kopā un aicinu atpakaļ. Man ir sajūta, ka šis lēvenis ir izkritis zem manām ribām, labajā sānā, vesels gabals dvēseles gaļas. Man reizēm tur fiziski sāp un es paijāju aijāju kušinu savu nabaga cauruma sānu, kuš, kuš.

Pēc dažām dienām mums bija jābrauc uz tālām zemēm, kur mani aicināja mans dvēseles ceļš, un dziļi iekšā es zināju, ka man jābrauc ir vienai ar mazo, es zināju, bet izvēlējos atkal ticēt, iestāties, pizģets, kā mēs sevi spējam motivēt un pierunāt, ja vien esam kam pieķērušies. Bet es sevi par visu šo neplēšu, jo, kādreiz, ļoti senā pagātnē es biju redzējusi viņa dvēseli. Un tai bija jābrauc tālajos braucienos kopā ar mani. Es izslējos un mēs aizbraucām, lai kļūtu par citiem.

Tālāk jau sekoja neskaitāmi daudz strīdu, pliķu, mīlestības, ilgu, vilšanos, neticams, apbrīnas pilns prieks par mazo, kurš auga dzīvīgs, pats par sevi, neviltots, un atkal vilšanās, svešums, aizvien lielāka nespēja mīlēties, jo tas vienmēr parāva vaļā iekšējo, aizbarikādēto, aizbultēto sāpi. Līdz strīdi, atklāsmes, pārdzīvojumi pamazām, pamazām izlobīja to dvēseli, to spēku no mana līdzcilvēka, ko biju redzējusi tajā senajā sapnī. Jā, tagad viņš ir tāds. Varbūt ne viss, pagaidām mirdz tikai labā plauksta, bet es zinu, ka būs arī pārējais. Drīz. Pavisam drīz.

Tas nu ir izlobīts.

Un es esmu izslējusies un atradusi, ka – jā, es esmu kaut kas cits. Tieši tā, kā viņš teica toreiz, salauzts sēžot uz gultas malas.

Es neesmu šī cilvēka sieviete. Un viņš nav mans vīrietis.

Bet es esmu. Un viņš ir tas, kurš man šo būšanu iemācīja – izvazājot, izvadājot caur visdziļākajiem slāņiem, ļaujot attīrīt un izraudāt visus maldus un priekšstatus par mīlestību, nemīlestību, sievišķību, vīrišķību, brīvību un īstu kopā būšanu.

Es esmu, jo es izvēlos būt. Es izvēlos savus gabalus sašūt kopā, es izvēlos savu muguru iztaisnot, es izvēlos atzīt, ka tā bija mīlestība, tikai citādāka. Un es izvēlos šo cilvēku mīlēt mūžīgi par viņa skaisto, mirdzošo, vibrējošo iekšpusi.

Citos veidos, laikos un dimensijās.

Šajā dimensijā es saku paldies.

Un pasmaidu, jo atceros, kā pirms kāda laika stāvēju pie luksofora blakus apņēmīgam bezpajumtniekam ar daudziem plastikāta maisiem. Kad ieslēdzās zaļā gaisma, viņš piemiedza man ar aci un, pasmaidot ar bezzobainu muti teica: “”Ļets go!” un droši ļodzīgu soli metās kātot pāri ielas bruģim.

“Ļets go!”, es eju tālāk.

Droši ļodzīgu soli, m?

|

Un tagad tu man saki.

Kuras ir tās sāpes, kas tevi ir izskalojušas īstu?

Kuri ir tie, tas, kas pašā serdē, aiz visiem aizvainojumiem, sūrstēšanas, dusmām, patiesībā tevi ir drošinājuši būt, par sevi iestāties, dzīvot īstu dzīvi?

Nemuldi sev, nesagumsti, noņem žēlabu plīvuru, atzīsties.

|

|

|

Šis bija otrais pirmsnāves stāsts no BUD BLOOM BLOSSOM, jo pēc šīs triloģijas tas uz mirkli mirs, lai vēlāk augšāmceltos jaunā formā. Šajos stāstos es pateikšu visu to, kas rakstot palicis starp rindiņām. Varbūt tādu kailumu nevajag. Visticamākais. Un tomēr man šķiet, ka kāds no mums var no šī atģisties, varbūt pat piecelties.

Vakar bija pirmā pasaka, kad dzirdēji

STĀSTU PAR VĪRU, KURŠ IEMĀCĪJA MAN ILGOTIES

Un rīt būs nākamā, kad dzirdēsi

STĀSTU PAR VĪRU, KURŠ MAN IEMĀCĪJA MĪLĒT

Un tad gan viss.



Comments